Ienaidnieks bērna patstāvībai ir pāraprūpe un pārāk liela sargāšana…
Viss posms kopš bērna piedzimšanas līdz pat pirmajām skolas gaitām bērna attīstībā ir orientēts uz to, lai bērns kļūtu pēc iespējas patstāvīgāks – pats prastu ēst, tad mazgāties, apģērbties, vēlāk arī mācīties. Vienlaikus ir vecāki, kas šo procesu kavē.
Atsākoties mācību gadam, daudzās ģimenēs aktuāls kļūst jautājums, kā mācīt bērnam patstāvību? Vecāku novērojumi par sava bērna patstāvību parasti ir precīzi, jo viņi pazīst savus bērnus vislabāk. Tāpēc arī vecāki pauž bažas par to, ka bērns ir pārāk maz patstāvīgs vai arī pārāk pārgalvīgs un visu grib darīt pats, un tā iekuļas dažādās nepatikšanās.
“Pats galvenais ir, ka mēs ļaujam bērnam būt viņa dzīves vidē un ģimenes sadzīvē, visā tajā realitātes telpā, kas ir tieši konkrētā bērna ģimenē, kad mēs atbalstām to, ko viņš grib darīt pats un ko viņš prot darīt pats.
Ja viņš neprot, mēs viņam ļaujam mēģināt un nerājamies, neņemam nost uzreiz.
Pāraprūpētam bērnam ir liegta iespēja iemācīties pārvarēt grūtības
Lielākais ienaidnieks bērna patstāvībai ir pāraprūpe un pārāk liela sargāšana. Ir vecāki, kas neļauj bērniem ne griezt, ne kaut kur pārvietoties, ne kāpt, ne lekt. Visur viņš tiek aizvests un nolikts. Bērns tādā gadījumā aug ļoti ierobežotā telpā, un kaut kādā brīdī virzīšanās uz pašiniciatīvu un patstāvību apsīkst.
Reizēm vecākiem ir taisnība, ka bērns varētu būt patstāvīgāks, bet viņam pietrūkst zināšanu un iemaņu.
Mēs dzīvojam digitalizācijas procesā, kad bieži bērnam, sākot skolas gaitas, piemēram, nav pieredzes, ka viņš pats viens kaut kur dodas, komunicē ar citiem bērniem vai pieaugušajiem viens. Tāpēc varētu būt, ka pieaugušajiem rodas priekšstats, ka bērnam vajadzētu būt patstāvīgam, bet viņš to nevar. Kāpēc tā ir? Tam ir dažādi faktori, viens no tiem – bērniem nav pieredzes.
Gan pārāk augstas, gan arī pārāk zemas prasības pret bērnu var beigties ar attīstības traucējumiem, uzvedības traucējumiem un citiem izaicinājumiem.
Ir labi, ka bērns uzturas dažādās vidēs. Parasti, vērojot bērnu dažādās vidēs un vērojot viņa prasmes dažādās vidēs, vecāki ir pārsteigti, cik daudz bērns spēj, prot un var, ja viņam ļauj. Vai arī pretēji, cik daudz prasmju līdz patstāvībai vēl trūkst,
Tieši sākumskolas klasēs var redzēt lielāko atšķirību – bērnus, kuri ir ļoti nepatstāvīgi, un bērnus, par kuriem vecāki patiešām uztraucas, vai viņu tiekšanās pēc patstāvības neapdraud viņa paša drošību un arī nerada nepatikšanas vecākiem.
Piemēram, pirmās klases bērns uzskata, ka viņš ir tik patstāvīgs, ka var divpadsmitos vakarā aiziet uz degvielas uzpildes staciju pēc piena.
Līdz ar to katrs stāsts var būt pilnīgi individuāls, tomēr katram bērnam būtu jāspēj labi orientēties savā ierastajā sociālajā un apkārtējā vidē.
Ir jāspēj aizkļūt līdz skolai, ir jājūtas pietiekami drošam, lai nokļūtu kādos varbūt pulciņos vai aktivitātēs, kas nav tālu, kur var droši pārvietoties. Bērnam būtu jāzina, kā to darīt droši. Jāzina, kam lūgt palīdzību, ja kas atgadās vai viņš kaut ko ir aizmirsis vai nevar atrast, kam zvanīt vai kur vērsties. Bērnam jāspēj tādas pašaprūpes iemaņas, pašorganizēšanās iemaņas, kad viņš zina, kas jāņem līdzi, viņš var pats salikt iepriekšējā vakarā somu.
Vienlaikus šai patstāvībai ir zināmā mērā jābūt arī elastīgai, lai bērns var noorientēties arī tādās situācijās, kurās iepriekš nav atradies.
Ja notiek situācija ārpus kārtas, bērnam būtu jāspēj izdomāt, kā rīkoties, tāpēc jau arī gan speciālisti, gan vecāki māca bērnam algoritmus, kā rīkoties, ja ir nestandarta situācija. Jo bērns biežāk būs rīkojies atbilstoši vecumam un patstāvīgi, jo mēs paredzam, ka viņam būs vieglāk pieņemt lēmumus, neapjukt un nekrist panikā.
Līdz septiņu gadu vecumam bērnam jāspēj brīvi komunicēt pamata līmenī ar apkārtējiem. Ja bērns to nedara, ir vērts uzdot jautājumu, kāpēc – kas viņam traucē,
Vienlaikus katra bērna pieredze un iemaņas jāizvērtē individuāli.
Bērns, kurš ir veselīgs, vienmēr virzīsies uz patstāvību, tāpēc bērni divu, triju gadu vecumā sāk kliegt – nē, es negribu, es darīšu pats. Tā ir tāda atbalstāma uzvedība, protams, normas robežās. Mēs arī zinām, ka bērni jau ļoti agri, līdz 12 mēnešu vecumam, sāk mēģināt paši ēst. Tas, protams, var būt šausmīgi, jo nebūs patīkams skats, bet veselīgi vecāki neteiks sešgadniekam – tu nosmērēsies, tāpēc es tevi pabarošu..
No apmēram gada vecuma vecākiem bērnam būtu jāsāk mācīt pamata higiēnas lietas – lai viņi paši mēģina nomazgāt rokas, mazgāties un noslaucīties. Pēc tam, divu, trīs gadu vecumā, ir jāveicina, lai bērns pats iemācās apģērbties. Tālāk bērniem pašiem jāmāca saklāt gulta, sakārtot savas mantas.
Viss šis posms ir orientēts uz to, lai bērns kļūtu arvien patstāvīgāks un neatkarīgāks.
Raksts tapis Latvijas Radio raidījumā “Ģimenes studija” piedaloties psihoterapijas speciālistei Jolantai Lamsterei, klīniskajai psiholoģei Sofijai Semenovai, psiholoģei un “Uzvediba.lv” vadītājai
