Cilvēkiem, kuri dzīvo, uz lietām skatoties ar optimistiskāku skatu, taču nezaudē arī realitātes sajūtu, daudzas lietas izdarīt un saprast ir vieglāk. Ja bērns izaugs par optimistu, viņam dzīvē var ne tikai labāk veikties darbos, bet arī viņa mentālais stāvoklis būs stabilāks un dzīve – laimīgāka.
Lūk,sešu padomu komplekss, kas var palīdzēt jau no mazotnes bērnam audzināt optimistisku skatu uz lietām.
Mēģini nesūdzēties. Šis ieteikums neattiecas uz konkrētām sarunām ar bērnu, bet gan tavām izjūtām un reizēm skaļi izteiktām frāzēm. Liela daļa cilvēku vēlas pasūdzēties par ikdienas problēmām un neveiksmēm, lai gan bieži vien apkārtējie tās nemaz nevar ietekmēt vai atrisināt.
Jo vairāk sūdzēsies par dzīves grūtībām bērna klātbūtnē, jo lielāka iespēja, ka arī atvase sāks izteikt neapmierinātību pat situācijās, kurās tas tev liksies absurdi. Bērns būs pieradis pie tavas sūdzēšanās, tāpēc uzskatīs par labu esam arī gausties par lietām un procesiem. Labāk pie vakariņu galda viens otram izstāstiet, kas interesants un patīkams konkrētajā dienā noticis.
Stādi augstus mērķus. Pat ja tev varētu šķist, ka bērns ir pārāk mazs, lai izdarītu daudzas no pieaugušajiem ierastām lietām, tā nebūt nav. Bērniem vajag rādīt redzamas zīmes, kādi ikdienas darbiņi veicami, piemēram, istabā pie sienas der uzlīmēt plakātu, uz kura rakstīts, ka no rītiem jāsaklāj gulta vai jāizmazgā zobi.
Kad bērns būs izdarījis uz lapām lasīto, pašam būs prieks un lepnums par padarīto, par ko mazais noteikti gribēs pastāstīt arī vecākiem. Darbu paveikšana liek bērnam justies varošam, taču atceries, ka darāmajiem uzdevumiem jābūt vecumam atbilstošiem.
Iedrošini riskēt. Ir pilnībā dabiski, ka vecāki vēlas bērnu aizsargāt no dažādām neveiksmēm un sāpēm, taču reizēm vajag ļaut riskēt. Nekas, ja atvase nemāk tik labi slidot vai dejot kā citi – tavam iedrošinājumam var būt liels spēks! Ja tā vietā teiksi, ka labāk gan nevajadzētu nemaz mēģināt, jo īsti labi kaut kas nesanāk, bērns var kļūt bailīgs un nedrošs, zaudējot optimismu.
Nogaidi ar atbildi. Šis punkts sasaucas ar iepriekšējo – bērni reizēm neapdomā vārdu spēku un viens otram pasaka dažādas lietas, nemaz neapzinoties, kāds vārdiem ir spēks. Ja tavai atvasei kāds izteicis apvainojumu, loģiska reakcija šķiet zvanīt otra bērna vecākiem un situāciju skaidrot, taču reizēm ir labāk nogaidīt.
Protams, nedrīkst ļaut situācijai kļūt nekontrolējamai un nepatīkamajiem vārdiem traumēt bērna pašapziņu, tomēr dažreiz jāļauj bērnam pamēģināt radušos situāciju atrisināt pašam. Ja viņam tas izdosies, bērns kļūs pašpietiekamāks, tādējādi rodot sevī spēku darīt lielas lietas arī nākotnē.
Atbalsti neveiksmēs. Bieži vien bērni paši izdara secinājumus par lietām, kuras viņiem nesanāk. “Es neprotu rēķināt”, “Es neesmu tik gudrs/-a”, “Man nesanāk šo priekšmetu uzzīmēt” un citas līdzīgas frāzes var bērnā radīt kompleksus, un tavs uzdevums ir šādas frāzes neatstāt bez ievērības.
Ja necentīsies bērna šaubas kliedēt, viņš pieņems to kā taisnību esam, tāpēc labāk stāsti, piemēram, ka jaunu lietu apgūšana vienmēr prasa laiku, vai skaidro, ka viņš nav vienīgais, kurš vēl cenšas jaunās iemaņas spodrināt. Šādos brīžos ir svarīgi atgādināt to, kas bērnam labi padodas, lai optimisms viņā nezustu.
Saglabā reālistisku skatu. Reizēm bērnu attiecībās ar citiem vienaudžiem viss nenotiek “kā pa diedziņu”, piemēram, pēc pārvākšanās uz jaunu vietu vai vēl neizmēģināta hobija uzsākšanu jaunā pulciņā. Ja bērnam teiksi, piemēram, ka “gan jau drīz visi pamanīs, cik patiesībā foršs puika/meitene esi”, bet tomēr draudzība ar citiem neveidosies, bērns var uzskatīt, ka īsti “foršs” viņš laikam tad nav.
Bērni patiesi saprot vairāk nekā pieaugušajiem šķiet. Neliec bērnam ticēt lietām, kuras drīz vien var nerezultēties vēlamajā, jo, audzinot optimistisku bērnu, par realitātes sajūtu nedrīkst aizmirst. Stāsti bērnam, ka situācijas uzlabošanai groži jāņem savās rokās!
Raksts no cālis.lv
